Raksta mērķis ir, balstoties uz pieejamajiem publicētiem un nepublicētiem materiāliem, izsekot nodokļu politikas attīstībai un tās efektivitātei Inflantijā. Šis jautājums ir cieši saistīts ar vietējās muižniecības jeb šļahtas reālajiem ienākumiem un vojevodistes potenciālu kopumā. Šļahta faktiski kontrolēja, cik lieli nodokļi tai jāmaksā, tādējādi slēpjot īstos ienākumus. Tomēr pēc Staņislava Augusta kāpšanas Žečpospoļitas tronī 1764. gadā notika finanšu reformas, un šajā procesā piedalījās arī vietējie Inflantijas šļahtas pārstāvji, tā nodrošinot patiesāku informāciju par Inflantijas potenciālu. Līdz ar Polijas pirmo dalīšanu (1772. gadā) jaunā Krievijas vara veica īpašumu lustrāciju, sniedzot visprecīzāko priekšstatu par 18. gadsimta Inflantiju un norādot, ka, iespējams, tā ir bijusi turīgāka, nekā uzrādīja maksājamie nodokļi. No vienas puses, Inflantija 18. gadsimtā bija militāri neaizsargāta, gadsimta sākumā cietusi karos, no otras puses, tā bija demogrāfiski plaukstoša province ar nelielu šļahtas slāni, kur preču tranzīts, kroģēšana un zemes iznomāšana bija nozīmīgs ienākumu avots.