Kopsavilkums. Antimona(V) savienojumu sorbcijai veikta bioloģiskas izcelsmes sorbentu modificēšana ar dzelzs savienojumiem. Izmantojot dažādas fizikālķīmiskās metodes, noteikti sorbentus raksturojošie parametri. Veikti antimona sorbcijas eksperimenti, izmantojot modificētus -kūdras, skaidu, sūnu, salmu, niedru un smilšu sorbentus, noteikta iegūto rezultātu atbilstība gan Lengmīra, gan Freindliha teorētiskajiem sorbcijas modeļiem. Pētīta sorbcijas atkarība no temperatūras un veikti termodinamisko parametru aprēķini. Konstatēts, ka labākais antimona(V) savienojumu sorbents ir modificēta kūdra, sorbcijas process ir spontāns un endotermisks. Kā iepriekš minēts, antimons ir toksisks metaloīds, kuram nav bioloģiska nozīme organismā, tā ķīmiskās īpašības ir līdzīgas arsēnam [9]. Tā kā antimons ir sudraboti balts un trausls, to bieži izmanto sakausējumu veidā ar cinku un svinu. Šos sakausējumus agrāk izmantoja svina akumulatoros, lodalvā, metāla plāksnēs, caurulēs, gultņos, lējumos, senākās drukas iekārtās, munīcijā un citur. Mūsdienās sakausējumos izmanto aptuveni 20% no kopējās antimona ieguves, to izmanto baltmetāla sakausējumos, ko izmanto gultņos, kabeļos sakausējumā ar svinu. Antimona sakausējumi ir sastopami celtniecībā (notekcaurulēs, jumtu pārklājumos u.c.), jo tādējādi tiek palielināta citu metālu izturība pret koroziju.Tas tiek izmantots arī pārrakstāmo DVD disku, diožu, infrasarkano detektoru, kā arī pusvadītāju ierīču ražošanā.Lielākā daļa antimona tiek izmantota antimona trioksīda veidā. To izmanto kā liesmas slāpējošu vielu (kombinācijā ar halogenētiem materiāliem) plastmasās, audumos, gumijā, līmēs, krāsās un dažos papīros. No tā gatavo emaljas plastmasai, citiem metāliem, keramikai, kā atkrāsojošu un uzlabojošu elementu lieto speciālu optisko, gan arī parasto stiklu ražošanā, izmanto kā stabilizatoru un katalizatoru plastmasu ražošanā, kā pigmentu krāsām un keramikai.Literatūrā tiek minētas dažādas metodes, kā attīrīt piesārņotus notekūdeņus, augsni un gaisu. Šīs metodes galvenokārt balstās uz Sb(V) reducēšanu un izgulsnēšanu izmantojot, koagulantus. Tāpat tiek izmantotas šķīdumu ekstrakcijas, jonu apmaiņas un adsorbcijas metodes.Adsorbcijai tiek izmantotas dažādas vielas, sākot no sintētiskiem materiāliem līdz biomasai. Adsorbcijas metodes tiek uzskatītas par efektīvākajām smago metālu, kā arī citu savienojumu koncentrācijas samazināšanai, taču svarīgas ir tādas īpašības, kā, piemēram, liela īpatnējā sorbenta virsma, kā arī pietiekami augsta saistīšanās spēja starp adsorbātu un sorbenta virsmu [10]. Kā lielāko trūkumu adsorbcijas metodēm var minēt dažu materiālu lielās izmaksas, kā arī sorbcijai patērēto laiku [11]. Lai novērstu iepriekš minētos trūkumus, aizvien biežāk tiek izmantoti dažādi bioloģiski materiāli. Šo materiālu galvenās priekšrocības ir zemas izmaksas, nav tehnoloģisku ierobežojumu to izmantošanai, kā arī šādi materiāli tiek uzskatīti par videi draudzīgākajiem [10].Antimona savienojumu adsorbcija ir pētīta uz dažādiem materiāliem: smiltīm, aktivētās ogles, metālu oksīdiem, silikagēla, ce...
