Iesākumā ir būtiski apskatīt jēdziena "profesionālā kompetence" definīciju, lai veidotos vienota izpratne, jo šis jēdziens dažādās zinātnes disciplīnās ir zināms jau ilgstoši un tiek skaidrots dažādi. Turklāt laika gaitā izkristalizējušās un mainījušās definīcijas, skaidrojumi un komentāri, un tas viennozīmīgi liecina, ka šis jēdziens nav statisks. 2009. gada 29. septembrī par termina "kompetence" izpratni un lietošanu latviešu valodā ir pieņemts Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 84, atzīstot tā divas nozīmes:1) nepieciešamās zināšanas, profesionālā pieredze, izpratne kādā noteiktā jomā, jautājumā un prasme zināšanas un pieredzi izmantot konkrētā darbībā. Personas (darbinieka) kompetenci vērtē apkārtējie cilvēki, sadarbības partneri, sabiedrība; 2) piekritība, tiesīgums (kādā jautājumā), pilnvaru kopums; sfēra, par ko ir uzdota atbildība, ņemot vērā personas izglītību, spējas, zināšanas un pieredzi attiecīgajā jomā. Kompetence tiek skaidrota arī kā plašas zināšanas kādā jomā, jautājumā un darba sfērā. Tā ir gatavība darbībai, subjekta izziņas vajadzība, personības attīstības veseluma procesuāls un integrējošs rādītājs, individuāli psiholoģiska, sociāla kvalitāte, spējas, kas nodrošina sekmīgu darbības veikšanu, kā arī amatpersonu pilnvaru apjoms, to īstenošanas pārzināšana, liecinot par profesionālo kompetenci, sociālo kompetenci un individuālās attīstības jeb sociālās kultūras kompetenci. Šīs kompetences ir savstarpēji saistītas un nav nodalāmas, taču akcentē konkrētas jomas darbības virzienu (Garleja, 2006). Kompetence tiek definēta kā efektīvas darbības demonstrēšana, spēja veikt uzdevumus reālā vai imitētā darba situācijā. Kompetences pamats ir kvalifikācija. Savukārt kvalifikācija tiek definēta kā attiecīgu zināšanu, spēju, iemaņu un pieredzes kopums, kuras apgūstot cilvēks var kvalitatīvi (kompetenti) strādāt atbilstoša veida un sarežģītības darbu.
