Seminārs Latviešu raksti un raksti Latvijā 16.–19. gadsimtā — pētniecības aktualitātes un problēmas, 2019. gada 11. janvārī

Abstract

HRONIKA-CHRONICLE Seminārs Latviešu raksti un raksti Latvijā 16.-19. gadsimtā-pētniecības aktualitātes un problēmas, 2019. gada 11. janvārī 2019. gada 11. janvārī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē notika devītais starptautiskais seminārs "Latviešu raksti un raksti Latvijā 16.-19. gadsimtā-pētniecības aktualitātes un problēmas". Starpdisciplinārajā seminārā piedalījās valodnieki, kas stāstīja par saviem jaunākajiem atradumiem un pētījumiem. Šoreiz seminārā tika nolasīti septiņi referāti. Ar laba vēlējumiem semināru atklāja LU HZF dekāne prof. Ilze Rūmniece. Sarīkojuma pirmās daļas referāti bija veltīti 16. un 17. gadsimta latviešu rakstu problemātikai. Anta Trumpa (LU Latviešu valodas institūts) referātā "Blēži un liekuļi latviešu valodas senajos tekstos: nozīmes pārmaiņa?" pievērsās vārdu blēdis, blēdīgs un blēdnieks lietojumam 17. gadsimta latviešu valodas tekstos. Referāta autore secināja, ka šo vārdu lietojums senajos tekstos salīdzinājumā ar mūsdienām ir bijis plašāks, vārdi ir attiecināti ne tikai uz viltniekiem un šķelmjiem, bet arī uz ļaundariem, neliešiem un zaimotājiem. Savukārt vārds blēdnieks ar nozīmi 'liekulis' ir lietots tikai 17. gadsimta beigās un jo īpaši Bībeles tulkojumā, šādu lietojumu neapstiprina ne agrākie, ne arī vēlākie leksikogrāfiskie avoti. Par "Reduplikāciju Georga Manceļa sprediķos" runāja Anna Frīdenberga (LU Latviešu valodas institūts). Viņa aplūkoja dažādas reduplikācijas izpausmes Georga Manceļa Sprediķu grāmatā jeb Lang-gewünschte Lettische Postill (1654). Reduplikāciju, kas izpaužas kā saknes, celma vai visa vārda atkārtošana, latviešu valodā izmanto pastiprinājuma izteikšanai. G. Manceļa sprediķi balstās uz reliģiskās retorikas paņēmieniem, tiem raksturīga tēlaina valoda, kupla un daudzkrāsaina izteiksme, kā arī dažādu stilistisko līdzekļu, tai skaitā reduplikācijas, izmantojums. Substantīvu pastiprināšanai G. Mancelis visbiežāk lietojis t. s. pastiprinājuma ģenitīvu, sastopami tādi vārdu savienojumi kā drusku=druskās, pīšļu=pīšļos, pelnu=pelnos, malu=mali. Sprediķos bieži lietoti arī adverbiālie vārdu savienojumi kārt=kārtim, tieš=tiešam, pār=pārim. Tomēr visbiežāk tiek pastiprināti verbi-gan ar tās pašas saknes substantīvu vai adverbu, gan ar divdabi vai nenoteiksmi. G. Mancelim ļoti raksturīgi reduplikatīvie savienojumi ar adverbiem-in un-tin, piemēram, audzin aug, lūstin lūst, šādi teicieni ļoti bieži sastopami arī tautasdziesmās. Domājams, ka šis modelis ticis aktīvi lietots tautas valodā un G. Mancelis to ir ievērojis un izmantojis. Ļoti bieži sastopami arī vārdu savienojumi, kur verbu pastiprina substantīvs ar-šana, turklāt G. Mancelis šādos gadījumos lietojis arī apzīmētāju liels: lielu

Untitled

“…This is the communis opinio which has been repeatedly expressed in the literature (cf. most recently Vanags 2000;Holvoet 1998;2001b, 9-15, 21-27;2007, 185-193;Balode & Holvoet 2001, 6;Seržant & Taperte 2016, 210-211).…”

“…In 16 th -18 th c. Old Latvian writings, two distinct mihi est-type constructions are attested which contain the debitive and have, accordingly, been repeatedly suggested as a potential source of the deb-construction as such in the literature (cf. recently Andronovs 1998;Vanags 2000;Wälchli 2000, 200-207;Holvoet 1998;2001b, 9-15, 21-27;2007, 185-193;Balode & Holvoet 2001, 6;Seržant & Taperte 2016, 210-211).…”