The article “Do We Put a Full Stop?” describes the development of digitalization within the Christian church, which was significantly accelerated by the impact of the crisis caused by Covid-19, based on several surveys conducted in Europe, including Latvia. The Covid-19 crisis has necessitated the rapid development of various digital formats of proclaiming the Gospel. They attracted more people than the previous analogue worship services. However, a distinction should be made between streaming analogue formats and creating a specific digital offer characterized by digital belonging, participation, and interactive relationships. It is not clear at this moment whether these formats have a sustainable character or whether they are a transitory phenomenon. The digitalization of church work has also raised issues such as digital Holy Communion, the advantages of a network of small, horizontally structured communities versus large, hierarchically formed congregations and churches with a large analogue infrastructure. The development of the digital church alongside the proclamation in analogue formats is inevitable. The future of the church is hybrid – analogue and digital. Digital formats will develop alongside analogue without replacing them, while the analogue church will be enriched by the influence of public digital church platforms. The digital church is not an adjunct, but an important and essential part of the work of the congregation and the church.

Diasporas apjoms jānovērtē ar tiešām metodēm, izmantojot datus par valstspiederīgo un bijušo valstspiederīgo, kā arī Latvijā dzimušo personu un to pēcteču skaitu ārvalstīs

HRONIKA-CHRONICLE Seminārs Latviešu raksti un raksti Latvijā 16.-19. gadsimtā-pētniecības aktualitātes un problēmas, 2019. gada 11. janvārī 2019. gada 11. janvārī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē notika devītais starptautiskais seminārs "Latviešu raksti un raksti Latvijā 16.-19. gadsimtā-pētniecības aktualitātes un problēmas". Starpdisciplinārajā seminārā piedalījās valodnieki, kas stāstīja par saviem jaunākajiem atradumiem un pētījumiem. Šoreiz seminārā tika nolasīti septiņi referāti. Ar laba vēlējumiem semināru atklāja LU HZF dekāne prof. Ilze Rūmniece. Sarīkojuma pirmās daļas referāti bija veltīti 16. un 17. gadsimta latviešu rakstu problemātikai. Anta Trumpa (LU Latviešu valodas institūts) referātā "Blēži un liekuļi latviešu valodas senajos tekstos: nozīmes pārmaiņa?" pievērsās vārdu blēdis, blēdīgs un blēdnieks lietojumam 17. gadsimta latviešu valodas tekstos. Referāta autore secināja, ka šo vārdu lietojums senajos tekstos salīdzinājumā ar mūsdienām ir bijis plašāks, vārdi ir attiecināti ne tikai uz viltniekiem un šķelmjiem, bet arī uz ļaundariem, neliešiem un zaimotājiem. Savukārt vārds blēdnieks ar nozīmi 'liekulis' ir lietots tikai 17. gadsimta beigās un jo īpaši Bībeles tulkojumā, šādu lietojumu neapstiprina ne agrākie, ne arī vēlākie leksikogrāfiskie avoti. Par "Reduplikāciju Georga Manceļa sprediķos" runāja Anna Frīdenberga (LU Latviešu valodas institūts). Viņa aplūkoja dažādas reduplikācijas izpausmes Georga Manceļa Sprediķu grāmatā jeb Lang-gewünschte Lettische Postill (1654). Reduplikāciju, kas izpaužas kā saknes, celma vai visa vārda atkārtošana, latviešu valodā izmanto pastiprinājuma izteikšanai. G. Manceļa sprediķi balstās uz reliģiskās retorikas paņēmieniem, tiem raksturīga tēlaina valoda, kupla un daudzkrāsaina izteiksme, kā arī dažādu stilistisko līdzekļu, tai skaitā reduplikācijas, izmantojums. Substantīvu pastiprināšanai G. Mancelis visbiežāk lietojis t. s. pastiprinājuma ģenitīvu, sastopami tādi vārdu savienojumi kā drusku=druskās, pīšļu=pīšļos, pelnu=pelnos, malu=mali. Sprediķos bieži lietoti arī adverbiālie vārdu savienojumi kārt=kārtim, tieš=tiešam, pār=pārim. Tomēr visbiežāk tiek pastiprināti verbi-gan ar tās pašas saknes substantīvu vai adverbu, gan ar divdabi vai nenoteiksmi. G. Mancelim ļoti raksturīgi reduplikatīvie savienojumi ar adverbiem-in un-tin, piemēram, audzin aug, lūstin lūst, šādi teicieni ļoti bieži sastopami arī tautasdziesmās. Domājams, ka šis modelis ticis aktīvi lietots tautas valodā un G. Mancelis to ir ievērojis un izmantojis. Ļoti bieži sastopami arī vārdu savienojumi, kur verbu pastiprina substantīvs ar-šana, turklāt G. Mancelis šādos gadījumos lietojis arī apzīmētāju liels: lielu

Nodaļā atspoguļoti drošības subjektīvās uztveres izpētes svarīgākie metodoloģiskie aspekti, kuri izmantoti Latvijas iedzīvotāju viedokļu noskaidrošanai empīrisko datu ieguvē. Drošības izzināšanai Latvijā ir senas tradīcijas, tomēr tās subjektīvie aspekti nav pietiekami apzināti. Tiem ir īpaša loma laikā, kad valstī tiek ieviesta visaptverošā valsts aizsardzība, kurā iedzīvotāji ir ne tikai drošības patērētāji, bet arī radītāji. Izpētes metodoloģisko rāmējumu veido šādi secīgi soļi: sabiedriskās domas apaujas rezultātu analīze, kas liecina par iedzīvotāju dominējošām attieksmēm pret drošību valstī, pētāmo drošības sektoru identificēšana, attiecīgu indikatoru izvēle katram no tiem, pārvaldības indikatoru noteikšana kopumā un atbilstoši katram sektoram, fokusa grupu interviju veikšanas ietvars, pašvaldības darbinieku intervēšana atbilstoši iegūtajiem datiem par subjektīvo uztveri attiecīgajā kopienā un rekomendāciju izstrāde, kas balstīta pētījumu rezultātos. Izstrādātais un lietotais Latvijas iedzīvotāju drošības subjektīvās uztveres metodoloģiskais rāmējums ļauj iegūt dažādus datus indivīda, grupas, kopienas un valsts līmenī, tādējādi veidojot politiku, kura atbilst iedzīvotāju vajadzībām un rada nosacījumus iesaistei visaptverošā valsts aizsardzībā.

Rakstā apskatīts Valmieras apriņķī notikušo nacionālo partizānu cīņu atspoguļojums Latvijas PSR literatūrā. Padomju okupācijas laikā publicētajos darbos pieejama plaša informācija par bruņoto pretestību apriņķī, taču tās vēstures aspekti tika interpretēti atbilstoši padomju propagandai, tāpēc ir atspoguļoti neobjektīvi un nomelnojoši, turklāt aprakstos bieži iekļauti nepatiesi fakti. Partizānu darbības aprakstos tika izcelta padomju okupācijas režīma darbinieku un aktīvistu nogalināšana, lai radītu priekšstatu, ka partizānu kustība bijusi krimināla rakstura un ar noslieci uz vardarbību, tajā pašā laikā partizānu lietotās nevardarbīgās pretošanās metodes padomju literatūrā ir gandrīz noklusētas.