Kultūras un mākslas attiecības ar jauno varu-padomju režīmu-ir nopietni pētītas Latvijas vēstures literatūrā. Ilgoņa Bērsona darbi par literatūras likteņiem, Arnolda Klotiņa-par mūziku okupācijā un Ilzes Konstantes pētījumi par tēlotāju mākslu ir ievērojami pēdējo gadu sasniegumi. Šajā esejas formas rakstā, papildinot vienu otru faktisko materiālu, veltīta uzmanība kolaborācijai un pat kolaboracionismam. Bez šo parādību plašas izplatības kultūras un mākslas sovetizācijas procesi nebūtu iespējami.

Rakstā izvērtēta divu laikraksta "Jaunākās Ziņas" preses korespondentu-Oto Zeltiņa un Georga Timuškas-sniegtā informācija un darbība Spānijas pilsoņu karā laika posmā no 1936. gada septembra līdz 1937. gada oktobrim. Aplūkoti faktori, kas ietekmēja iespēju sniegt objektīvas reportāžas par norisēm Spānijas pilsoņu karā,-propaganda, cenzūra un korespondentu ideoloģiskā pārliecība. Vienlaikus pievērsta uzmanība Latvijas preses korespondentu darba apstākļiem, raksturojot ikdienu un izaicinājumus Spānijas pilsoņu kara kontekstā.

Rakstā aplūkota situācija Latvijā Neatkarības kara laikā 1919.–1920. gadā no līdz šim nepētīta sociālās dzīves aspekta – Latvijas armijas karavīru veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, kā piemēru izmantojot smagāko noziegumu analīzi. Secināts, ka Latvijas armijas karavīru noziegumi pret civiliedzīvotājiem, līdzīgi kā citu Eiropas valstu armijās, bija ilgstošās karadarbības un tās izraisītās demoralizācijas sekas, kam Latvijas gadījumā pievienojās arī vēsturiski sarežģītās attiecības ar vācbaltiešiem. Esošajā situācijā noziegumi tika izmeklēti, taču saņemtais sods bija neadekvāti viegls vai noziedzīgie nodarījumi netika sodīti vispār.

Kambīsa vēlme sasniegt Etiopiju, tikt pie etiopiešu ēdiena ir barjeras starp mirstīgajiem un nemirstīgajiem pārkāpums. Tie ir dievi, kas var sasniegt etiopiešus un to maltīti, nevis cilvēki

Rakstā aplūkota situācija Vācijas armijas okupētajā Vidzemē un Kurzemē 1918. gada rudenī-Latvijas Republikas proklamēšanas laikā-, kā arī sabiedrībā valdošo ideju un vēlmju pretrunu saspīlējums gada nogalē, kas izpaudās kā masveida nepakļaušanās pavēlei iestāties nupat izveidotajos Latvijas bruņotajos spēkos (zemessardzē). Proti, no latviešiem saformētās vienības atteicās doties uz fronti. Kara tiesa vairākiem dumpiniekiem piesprieda nāvessodu. Tālaika sabiedrībā notikušais izsauca visai plašu rezonansi, un daudz kas liek domāt, ka tas lielā mērā inspirēja arī masveida dezertēšanu no zemessardzes rindām 1919. gada janvāra pirmajās dienās. Šie notikumi historiogrāfijā praktiski nav aplūkoti, tāpēc rakstā mēģināts rekonstruēt notikumu gaitu, lai saprastu, kas īsti notika Rīgā 1918. gada pašās pēdējās dienās.